Fērbija

Šis ir melnbaltās terjera jauktenītes Fērbijas stāsts.

"Man pazuda saimnieks. Kādu laiku mani baroja labi cilvēki, bet esmu salīga meitene un Latvijas ziema šogad ir tik auksta. Man atbrauca pakaļ svešas meitenes un aizveda turp, kur ir silti. Cilvēki šeit ļoti labi, ēdiens garšīgs, mani katru dienu ved garās pastaigās, bet... Es lielāko dienas daļu pavadu būrī.  Atnāca dakteris un teica, ka manas ķepiņas ir savainotas, jo es plēšu būra durvis. Tām tagad aizklāja priekšā segu, jo es varot sevi vēl vairāk savainot. Bet ko citu lai es daru? Man tik ļoti nepatīk tās restes. Man ir tik ļoti bail, kad palieku viena un ieslēgta. Es laužos ārā, cik spēka... Es esmu mīļa un pacietīga, bet nevaru vairs izturēt. Mans saimnieks mani nemeklē, bet man tik ļoti gribas savas mājas, kur mani neliks būrī. Es labi sadzīvoju gan ar citiem suņiem, gan arī kaķiem. Es būšu laba draudzene bērnam. Es protu labi uzvesties. Es būšu vislabākais suns pasaulē, tikai atbrauc man pakaļ...

Un viņas lūgums tapa sadzirdēts! Protams - jo katram sunim taču kaut kur IR saimnieks!

Fērbija sabija patversmē vairākus mēnešus, un, cenšoties izlauzties no ieslodzījuma un nokļūt pie cilvēka, saplēsa savas ķepiņas asinīs. Fērbijas stāsts tika publicēts vairākās avīzēs un daudz bija to, kam viņa šķita jauka tikai bildēs, bet ne tāda, kāda viņa ir patiesībā – enerģiska un dauzonīga suņu meitene.

Tomēr katram suņukam reiz atnāk īstais saimnieks, arī Fērbijai. Jaunā sieviete nebija lasījusi skumjo Fērbijas stāstu, nebija redzējusi viņas attēlus presē, viņa atnāca uz patversmi „Dzīvnieku Draugs", lai atrastu rotaļu biedreni savai vācu aitusuņa meitenei. Un uzreiz saprata, ka melnbaltā mīlule ir īstā un vienīgā.

Tagad Fērbija dzīvo privātmājā Rīgā un vairs nelec pāri sētām. Tas viņai vairs nav vajadzīgs, jo ik dienu, ik mirkli viņa jūtas mīlēta un aprūpēta. Tik vien bija vajadzīgs, lai neļautu šim brīnišķīgajam suņukam aiziet bojā – mazliet mīlestības...

Fērbija

Mūsu atbalstītāji

 

Ziedot.lv